Nedēļas nogalē laika ziņas solīja pārtraukumu šajā lietus sezonā. Nu ko? Tad jau jādodas ārpus mājas! Sazinājos ar brālēnu un nolēmām apskatīt Cēsu pusē esošo Āraišu ezerpili.
Jā, paņēmām līdzi arī vecākus.
Leģenda vēsta, ka vācu bruņinieki pili aplenca, taču neiekaroja – pils nogrima Āraišu ezerā. Pils gaidījusi savu stundu, lai atkal paceltos virs ezera viļņiem. Līdzīgu teiksmu Latvijā netrūkst. Taču šī ir pavisam patiesa. Pareģojums ir piepildījies, un senā ezerpils tiešām atkal cēlusies augšā. Tā ezerā atkal spoguļojas guļbūves un senajos pavardos kuras uguns.
(citāts no mājas lapas).
Interesanti, ka pēc Āraišu ezerpilī atklātajām senceltnēm un senlietām ir secināts, ka šeit ir dzīvojuši latgaļi! Tas gan man bija pārsteigums! Re, cik tālu tie atnākuši un tas viss ir noticis tad, kad apkārt siroja vikingi. Āraišu ezerpils iedzīvotāji neesot bijuši kareivīgi un, galvenokārt, nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību, kā arī ar medībām, zveju un meža dravniecību.
"Laikam ejot, kādam radās ideja par ezerpils rekonstrukciju, veidojot Āraišu brīvdabas arheoloģisko parku. Rekonstrukcijas gaitā tika izveidotas ēku oriģinālu kopijas pēc izrakumos uzietām būvdetaļām, apdares darbos izmantotas seno darbarīku replikas. Līdz ar to, Āraišu senās dzīvesvietas – ezerpils rekonstrukcijai ir augsta vēsturiskās ticamības pakāpe."
(citāts no mājas lapas)
Blakus, ezera krastā ir Āraišu kastellas tipa viduslaiku pils drupas. Pils pastāvējusi no 14. gs. līdz 17. gs. sākumam. Pilij ir kvadrāta forma, kas orientēta debespušu virzienā, no priekšpils atdala dziļš aizsarggrāvis. Pirms mums (krietnu laiciņu) te ir bijis pat Maskavas lielkņazs Ivans IV Bargais ar savu nežēlīgo karaspēku. Ivana viesošanās sekas esot redzamas vēl šodien… Īsti nesapratu, tieši kur?!
Nelielu izbrīnu radīja uz meitu salas izvediotās zaru būdeles, kurās, kā stāstīts, dzīvojuši mednieki. Tie esot bijuši sīksti ļaudis. Domāju gan! Ir jābūt pietiekami spēcīgam cilvēkam, lai dzīvotu krūmam līdzīgā mājoklī.
Visu to apskatījām, bet nācās riktīgi samērcēt kājas un pat sabojāt apavus, jo grants nobērta vien pie pašas stāvvietas, kur sākās ceļš uz apskates objektiem. Tālāk tikai pļava un mazākas/lielākas peļķes. Par to gan jāsaka - FUI !
Nu varēja jau ierīkot celiņus vai vienkārši granti sabērt, lai apmeklētāji nemērcētu kājas peļķēs. Vai iegādājoties biļetes varētu būt arī piedāvājums - gumijnieku noma. Nē, nu nopietni!
Tas nebija patīkami. Ārā + 11 grādu un tev slapjas kājas. Turklāt, pastaiga jau nav par velti - ienākot, lūdzu iegādājies biļetīti!
Tikai gatavojot rakstu atradu info, ka ir pieejama arī piknika vieta (ar malku 3,00 EUR no grupas par uzturēšanās laiku līdz 1,5 h). Žēl, ka to nepiedāvāja mums biļešu pārdevēja, kas iekasēja naudiņu. Mēs noteikti būtu šādu piknikošanas iespēju izmantojuši. Tikai desiņas gan ņemat līdzi, jo arī kafejnīca (tur tāds kioskiņš) bija tikai apskatāms no ārpuses. Neko iegādāties gan nevarēja, jo tas bija slēgts. Neloģiski. Jo slapjām kājām esot, dikti gribējās iedzert ko siltu.
Vēstures mīļotājiem, kuri vēl nav bradājuši pa Āraišu ezerpils apkārtni, te viņu mājas lapa www.araisi.com , kurā atradīsiet visu informāciju.
