Šodien mans stāsts būs par zviedru delikatesi - Surströmming.
Pirms doties uz Zviedriju, es biju redzējis vairākus video un lasījis vairākus stāstus, ka cilvēkiem gāja ēdot šīs zivis. Es nevaru saprast tikai vienu - ja jau zviedri ar to pārtikuši un ēduši paaudzēm, vai tas tiešām tikai tāpēc, ka viņiem kuņģi ir izturīgāki? Vai deguns mazāk jūt? Vai garšas kārpiņas savādāk strādā?
Neliels ieskats šīs delikateses tapšanas procesā.
Pūdētā siļķe – tradicionāls zviedru ēdiens. Zviedrijā ik gadu tiek nobaudītas vairāk kā 800 000 bundžiņu ar šo pūdēto zivs produktu un apmēram tikpat Surströmming produkcijas izved tūristi.
Ja arī tu pēc šī raksta vēlēsies pārvest no Zviedrijas kādu bundžiņu, tad par avio reisu aizmirsti, jo gandrīz visas avio kompānijas šo produktu iekļāvušas aizliegto preču sarakstā, jo lidojuma laikā spiediena ietekmē bundžiņa ar šo īpatnējo delikatesi var uzsprāgt un sekas tam būs visai smirdīgas...
Surströmming gatavo nevis no siļķes, bet gan (tikai) no Baltijas jūrā mītošajām siļķu mazākajām sugas māsām - salakām. Tās zvejo pavasarī, bet pirms tās nonāk veikalu plauktos, tās tiek ieraudzētas, izmantojot senu Surströmming pagatavošanas recepti.
Tradicionāli visi zivju pārstrādes uzņēmumi, kuri ražo Surströmming, atrodas Zviedrijas ziemeļu piekrastē.
Ja vēlies iegādāties "svaigu" produkciju, tad uz Zviedrijas veikaliem jādodas sākot ar augusta otro pusi, kad veikalu plauktos nonāk "svaigā" - pavasarī ķerto salaku - produkcija. Īsti gardēži un šīs delikatese cienītāji iesaka gan baudīt iepriekšējā gada nozvejas lomu, jo pa šo laiku salaka kļūst maigāka un iegūst īpaši "nobriedušu" garšu.
Šīs zivs īpatnējie konservēšanas pirmssākumi meklējami tieši sāls "zelta vērtības" laikos - vikingu valdīšanas laikos, kad dodoties ilgos sirojumos pa Baltijas jūru, bija nepieciešams iegūto zivi saglābāt nākamajām dienām, nedēļām un pat mēnešiem.
Sāls ne vienmēr bijis brīvi pieejams produkts un sāls iegūšanas pirmssākumos tas bija ļoti dārgs! Daudzviet pasaulē sāls bijis kā maksāšanas līdzeklis un tieši tajā laikā tā vērtība bijusi pat ļoti augsta - piem, Senajā Grieķijā sāls mainīts pret vergiem, romieši labi pratuši iegūt sāli un katram karavīram pienākusies noteikta sāls deva – salarium argentum. No turienes, iespējams, nāk arī angļu vārds salary – alga.
Vēlāk sāls ieguve attīstījās dažādās pasaules malās. Vēsturē pieredzēti arī sāls nemieri, kad tautas masas atteikušās pakļauties valdniekiem, kuri nenodrošina pavalstniekus ar sāli vai arī apliek to ar pārmērīgiem nodokļiem.
Un te nu esam nonākuši līdz īpašajam Zviedru delikateses Surströmming pagatavošanas procesam un izskaidrojumam, kāpēc kopš senatnes šo zivi pagatavo tieši tā. Sāls bija dārga, tāpēc zivi tajā iesālīja uz salīdzinoši īsu brīdi - kamēr tā atdod asinis. Tad zivi izņem no sāls, saliek traukos, kuros tā vairākus mēnešus rūgst, jeb pūdējas.
Ražošanas procesā salakām tiek nogrieztas galvas un iztīrītas iekšas, tad speciāli sagatavotā sālsūdenī šīs zivtiņas tiek iemarinētas, šai marinēšanai atvēl divas dienas, tad šīs sālī noturētās salakas pārvieto uz mucām, kurās iepildītas šo zivju asinis un sālsūdens no pirmās marinēšanas. Mucas tiek aizvākotas un novietotas telpā, kur tiek ievērots temperatūras režīms 12 līdz 15 grādi pēc Celsija un sākas astoņu nedēļu ilgs nogatavaināšanas process.
Mūsdienās pēc nogatavināšanas procesa to sapilda metāla kārbās, kur turpinās rūgšanas process un tieši tāpēc bundžas ar šo delikatesi mēdz būt piepūtušās.
Šī iemesla dēļ, lai nesabojātu drēbes un mūsdienu smalkās virtuves, šīs bundžas jāatver zem ūdens!
Kā pareizi šo zivtiņu ēst, es pastāstu šajā video: