Mans ceļojums uz Koknesi un brauciens ar Vikingu liellaivu

Kādā no vasarīgajām jūlija dienām nolēmām doties uz Koknesi - izpētiju internetā, ka tur ir pilsdrupas, var pabrauktāties ar Vikingu kuģi, tur atrodas slavenais Likteņdārzs un zem ūdens dus vēl slavenākais Staburags. 

Atbraucot uz Koknesi uzreiz devāmies noskaidrot par kuģīti un izrādījās, ka todien tas bija pirmais brauciens, jo lietus dēļ kuģītis nekursēja. Bet ar mūsu atbraukšanu lietus pārstāja un uzspīdēja saule!

Jāsaka, ka visu ciemošanās laiku mums spīdēja saule un tieši tad, kad jau bijām mašīnā un braucām uz Rīgu, atkal sākās lietus! Vēlāk uzzinājām, ka Rīgā bija apmācies un visu dienu lija lietus. Nu lūk tā mēs paši sev sarūpējām vēl vienu saulainu dienu! 

Protams, apskatījām Kokneses pilsdrupas - ar brālēnu izložņājām visus stūrīšus. Tad mēs izbraucām ar Vikingu liellaivu "Nameisis".

12 metrus gara un 2.5 metru platā liellaiva paredzēta 19 pasažieru uzņemšanai.

Maršruts Pilsdrupas-Likteņdārzs - Pilsdrupas.

Man ļoti patika kuģa kapteinis, kurš stāstīja par vikingiem, par pilsdrupām, par Staburagu, par Likteņdārzu.

Krastā apskatījām arī baznīcu - es vairs neatceros ar ko viņa bija slavena, bet atpakaļceļā mēs tur iegājām. Tur nebija neviena cilvēka, visas durvis bija vaļā un kaudzītē stāvēja svecītes, kuras varēja pret ziedojumu paņemt.

Pēc brauciena ar kuģīti mēs, kā jau īsti vikingu pēcteči, nolēmām apgūt kara mākslu - šaut ar loku, mest kara cirvīšus un šķēpus. Tas gan izvērtās par jautru pasākumu. Uzreiz gribu pieminēt jauko onkuli, kurš arī bija instruktors un pielaboja, komentēja un palīdzēja saprast dažādu metamo ieroču nianses. Izmēģināju arī iemest mērķī ar sapeiru lāpstiņu un īstu indiāņu kaujas cirvīti. Nu labi, labi, ne gluži īstu, bet prototipu.

Arī mans tētis tā aizrāvās, ka samaksāja papildus pāris eiro, lai arī viņš varētu pamētāt šos saimniecībā tik noderīgos rīkus. Man ļoti patika!

Jāsaka, no malas izskatās vienkārši, bet pēc kārtīgas pusstundas šādas nodarbes spēki izsīkst, mugura slapja un vēders sāk runāt cilvēka balsī: "Roj, man ēst gribās!" Nu ja! Ar jums vēders nekad nerunā?!

Tad nu jautājām vietējiem ļaudīm kur te var garšīgi paēst un sastaptie koknesieši ieteica krodziņu "Rūdolfs".
Tad nu šaubu nekādu, dodamies!

Krodziņš iekārtots bijušajā Kokneses (Alaines) muižas centrā laukakmeņa mūra stallī. „Rūdolfs” piedāvā nobaudīt latvisko virtuvi un kompleksās pusdienas darba dienās. Pēc iepriekšēja pasūtījuma ir iespējama viesību galdu klāšana, bet mēs bes iepriekšējas pieteikšanās gājām tik iekšā. Piesēdām pie brīva galdiņa (vesela galdu rinda bija norobežota un uz tiem stāvēja rakstīts "Rezervēts"). Kamēr gaidījām viesmīli, apskatījām jauko interjeru. Tas patiešām likās interesants un pārdomāts. Man ļoti patika soli ar maisiem spilvenu vietā. Pie sienām kārājās veci logu rāmji ar kaltētiem ziedu pušķiem.

Arī atnestā ēdienkarte uz koka dēlīša bija atbilstoši krodziņam - ar "garšīgiem" ēdienu nosaukumiem. Bet laikam bez tām varēja iztikt, jo gandrīz nekā no tā, ko vēlējāmies pasūtīt, tajā brīdī nebija. Nebija vairāki otrie ēdieni, plātsmaizes...,nu tad sūtijām to, kas bija. Un te man gribas pateikt - es pasūtīju sev vistu ķīniešu gaumē. Nu tas ļoti dīvaini skanēja tādā "Latviskā" krodziņā! Ja jau gribās šo ēdienu iekļaut ēdienkartē, tad varbūt tam vajadzētu dot kādu skaistu nosaukumu - piem,"Austrumu znota firmas ēdiens"...

Visa starpā man tika pasūtīta apelsīnu sula un brālēnam saldējums, taču kad jau visi bija paēduši, pasūtītos labumus tā arī nenesa. Gājām ar brālēnu pie viesmīles (Rīgā tās parasti pašas pienāk), lai noskaidrotu, kad būs mana sula un brālēna saldējums?
Oi! Izrādijās, ka par šo viesmīle esot piemirsusi.... Tad nu pēc atgādināšanas saņēmām arī šos produktus.

Laikam jau esam tajā galvaspilsētā izlutināti, jo vienīgais, ko tiešām novērtējām ar plusa zīmi, bija interjers. Ēdieni stipri viduvēji, nekā īpaša. Ēdienu nosaukumi ēdienkartē bija intriģējoši, bet izvēlēties nācās no ierastākiem, vienkāršākiem ēdieniem ko piedāvā gandrīz ikviena ēstuve. Apkalpojošais personāls tā bija aizrāvies ar ārzemju tūristu grupas apkalpošanu (pie rezervētajiem galdiņiem nesa lielas bļodas ar rīsiem, gaļu un salātiem), ka nepietika laika pienākt pie parastajiem apmeklētājiem un apvaicāties kā patika un vai mums viss garšoja. Turklāt, kā jau minēju, aizmirsa atnest daļu no pasūtījuma. Skumji, bet laikam vairs tur neiegriezīsimies. Nezinu vai ieteikšu kādam...

Mēs sarunājām, ka atbrauksim uz Koknesi vēlreiz, kad rudens gleznos Latviju. Ir dzirdēts, ka rudenī jādodas uz Siguldu, bet ir jau citi maršruti! Koknese noteikti būs vēl krāšņāka un skati no vikingu kuģīša būs vēl pasakaināki!

P.S. Ja kādu interesē iespēja izbraukt ar šo kuģīti, tad mājas lapa ir te - mežmalasvikings.lv