Tikai 30 minūšu braucienā no Rīgas centra, Liepājas šosejas
12. kilometrā atrodas maizes ceptuve Lāči. Garāmbraucējiem, ceļotājiem un izsalkušajiem tūristiem par prieku uzņēmums padomājis arī par kafejnīcu. Tad nu atpakaļ ceļā no Brocēnu vidusskolas, kur tiku uzaicināts satikties ar skolēniem, nolēmu papusdienot.
Stāvvieta nebija īpaši pilna un ieejot kafejnīcā galdiņi, pie kuriem piesēst, netrūka.
Kāpēc nesaku "brīvi galdiņi"? Tāpēc ka uz galdiņiem, pie kuriem nesēdēja apmeklētāji, stāvēja tukšie trauki, kurus vēl neviens nebija novācis. Un kamēr mēs apkalpojāmies un izvēlējāmies ēdienus, tos arī neviens neiznāca novākt.
Runājot par izvēli šajā iestādē (vairāk gan prasās to dēvēt par ēdnīcu) - tā ir diezgan plaša, taču nekā īpaša. Es biju vairāk gaidījis, ka ēdienu uzsvars būs uz uzņēmuma galveno darbības sfēru - maizi. Jo iespējas taču ir tik plašas! Gaļas dažādos panējumos, deserti no maizes, kūkas, salāti un krēmzupas ar grauzdiņiem un tamlīdzīgi. Lai gan vienu īpašu desertu es atradu - Rupjmaizes smūtiju.
Tas man likās pārāk salds, bet dzerams. Un vēl - man smūtijs asociējās drīzāk ar kaut-ko veselīgu un smūtījus var ēst ar karoti, starp citu. Šis bija, drīzāk, piena kokteilis ar rupjmaizi un ievārijumu.
Pats interjers jauks un patīkams, gadu laikā viss nedaudz noguris un prasās pēc atsvaidzināšanas, bet šādos ceļu krodziņos tas noteikti nav svarīgākais. Svarīgākais ir virtuve un cenas. Un te nu man ir ko teikt.
Mūsu izvēle šajā reizē - vārīti, apcepti kartupeļi ar franču karbonādi, biešu zupa ar liellopu gaļu, zaļo zirnīšu un burkānu sautējums ar vistas gaļas ezīti.
Es nevēlos izklausīties pēc burkšķoša, cilvēkus nīstoša kritiķa, bet lai cik saudzīgi es censtos nokomentēt un novērtēt, tad nevaru neminēt pilnīgi aukstu ēdienu!
Nu mīlīši, tā nav ne augstā virtuve, ne neiespējamā misija. Īpaši ja esat sagādājuši marmītus!
Franču karbonāde bija ēdama, bet ir baudītas arī gardākas.
Biešu zupa bija ļoti trekna un pēc produktu daudzuma zupā, nosaukums varēja būt "Kartupeļu zupa", jo šie dārzeņi zupā dominēja!
Vistas gaļas ezītis izrādījās "a-la Kijevas kotlete". Kotlete pati ļoti blīva, cieta un sviests vienkārši tek ārā, līdz ar ko maize piesūcās ar sviestu un ēdiens ir šausmīgi trekns.
Un tagad par galveno, par cenu. Kopā mēs samaksājām 27 Euro! Tas ir par visu iepriekš minēto un smūtiju, kvasu un alu. Nu priekš ēdnīcas, kurā pasniedz aukstu ēdienu, ir pa dārgu!
Rezumē: iespējams, es gaidīju ko vairāk, jo zīmols "Lāči" man līdz šim radīja tikai pozitīvas asociācijas. Un ļoti skumji, ka daži cilvēki atļaujās bojāt rūpīgi celto un loloto...
P.S. Un ja jūs domājat, ka pa to laiku, kamēr mēs ēdām, kāds novāca no galdiem traukus, tad tā nebija - TRAUKI NO GALDIEM NOVĀKTI NETIKA! Un ja noriskēsiet tur ēst, tad pārslaukiet dakšas, nažus un glāzes, jo glāzi kvasam man atnesa netīru! Un pamanīju es to tikai tad, kad kvass glāzē jau bija ieliets (diemžēl, nobildēt man to nesanāca).
