Kebaba pirmsākumi meklējami viduslaiku osmaņu impērijas armijā - karavīri dūra gaļas gabalus uz saviem zobeniem un cepa ugunskuros. Tomēr vēsturē atrodamas liecības arī tam, ka šāds gaļas cepšanas veids bijis populārs arī pirms turku ienākšanas Bizantijā.
Esmu puslīdz drošs, ka nevienam vārds "kebabs" vairs neliekas pavisam svešs. Kebabu ēstuves pēdējā laikā ir parādījušās prakstiski katrā Latvijas rajonā. To fanu pulks ar katru dienu pieaug. Un nav jau nekāds brīnums, jo grilēta gaļa ar dārzeņiem garšo daudziem. Un ja tas vēl ir tikko pagatavots, ar kartupeļiem un kādu īpašu mērcīti, tad kāpēc gan ne?!
Arī Ādažos tagad ir iespēja nobaudīt kebabus, jo tur T/C APELSĪNS stāvvietā ir atvērts kiosks. Nosaukums liecina ka kebabi nav parasti kebabi, bet gan ar "lux" zīmi!
Nolēmu izpētīt ar ko tad parastie a-la turku kebabi atšķiras nolux?!
Sākšu ar nelielām darvas karotītēm, jo viss nemaz ta nebija tik LUX.
Kad ienācām telpā (no kravas konteinera veidots kiosks), es ierasti meklēju kādu vizualizāciju ēdienakrtei - bildītes, cenas, aprakstus. Te bija uz melnas tāfeles ar baltu krītu vienkārši sarakstīti ēdieni un to cenas. Ar kādu gaļu, ko nozīmē "mazais" vai "vidējais", kas ietilpst komplektā (nu visiem taču nav skaidrs, ka friškas un kola!). Kad pajautāju, man atbildēja, ka gaļa ir liellopa un vistas. Taču kad sūtījām ēdienu neviens nepainteresējās kādu gaļu likt, kādas piedevas, mērces, papildus dzērienus. Vienīgais jautājums - vai asu kebabu taisīt un vai likt sīpolus.
Miskaste arī bija pārpildīta un šī noskaņa, teikšu godīgi, bojā kopējo iespaidu par uzņēmumu, jo ēdiens šeit irtiešām garšīgs un kvalitatīvs. Ļoti patika frī kartupeļi - ar miziņu. Un mērcīte! Pilnīgi tāda sajūta, ka paši taisīja! Un svaigie dārzeņi mani priecēja - tiešām svaigi, nevis apkaltuši.
Vienīgi asais kebabs nu īsti ass nebija, taču tas ir garšas jautājums un par to jau neies strīdēties.
Mūsu izvēle: kebabs vidējais, kebabs lielais /komplekts/ un gaļas laiviņa. Kopā par visu samaksājām nedaudz pāri 17 Euro, kas liekas tīri ok.
Jā, un vēl tāds mulsinošs fakts. Kaut-kā ierasts, ka šādās vietās strādā jaunieši. Un mēs, kad sūtījām, arī vairāk runājāmies ar puisi, kad pie kases burtiski materializējās (kā filmās) kundze gados, kas vizuāli vairāk līdzinājās apkopējai vai trauku mazgātājai, nevis kasierei vai pavārei. Un kad viņa uz mani ļoti izteiksmīgi paskatījās, es pavisam apmulsu - izrādās savas vēlmes bija jāizsaka viņai, nevis puisim, jo viņa dežurē pie kases.
Mazliet omu sabojāja putekļu kārta uz galda, atkrtumi starp dēļiem (tukšās glāzes un salvetes) un ēdienu atliekas uz sēžamiem. Es visu saprotu, bet nu varbūt reizi stundā tomēr var iznākt un uzmest aci - ar lupatiņu noiet, atkritumus savākt. Tomēr daļa cilvēku tur piesēž un tā terasīte attiecas uz šo ēstuvi (nu vismaz blakus atrodas) un būtu vienkārši smuki to satīrīt ik pa brīdim. Vai nu tad nolikt salvetes un dezinfekcijas līdzekli, lai katrs viesis varētu pats savu vietu sakopt )))
Es jau nemaz nerunāju par kādu spilventiņu, lai būtu ērtāk sēdēt.
Tas fakts, ka mums prakstiski neko nepajutāja, padarīja gaidīšanu nedaudz interesantāku. Savā starpā spriedām ko tad beigās saņemsim?!
Izgājām ārā un gājām blakus terasītē ieņemt vietu pie galdiņiem. Nu kādiem galdiņiem?! No paletēm izveidotie galdi un dīvāniņi. Tas jau liecina par to, ka šī iestāde īpaši negaida tusiņu un aliņu cienītājus. Drīzāk take away princips - ņem un ej! Taču pie blakus galdiņa sēdēja paliela kompānija ar NATO karavīriem, pārītis tieši bija pabeidzis ēst un tad pie galdiņa piesēdās vēl viens pārītis.
Šādi, maisiņos un ietītu folijā, bija atnests ēdiens, kas vēlreiz liecina, ka uz īpašu pasēdēšanu te neviens nav aicināts.
Nu tad mans viedoklis: ja tiks novērstas šīs nelielas, bet būtiskas nepilnības, tad varēs šo vietu ieteikt kā īpaši superīgu. Taču pagaidām, ja vēlies papildus garšīgam ēdienam uzkavēties un parunāties ar draugiem, tad šeit to var izdarīt tīri nosacīti. Un pirms sēsties pie galdiņiem gaišās drēbēs pārliecinies, ka ir tīrs. Taču darbīgajiem, steidzīgajiem vai romantiski noskaņotajiem šī būs lieliska vieta.
