Rīgas burgeru festivāls 2018: kultūras popularizēšana vai vienkārši naudas pelnīšana?

 

 

Sēdvietas bija krietni mazāk nekā sēdēt gribētāju. Burgeris tomēr ir ēdiens, kuru jābauda pie galdiņa (es nesaku, ka noteikti sēdus), bet domāju ka nesteidzīgi un izbaudot. Taču par vietu pie galdiņiem  vajadzēja pacīnīties. Daudzi cilvēki bija spiesti sēdēt uz strūklakas malas vai uz ceļa apmalēm.

 

 

 

 

Šodien, 4, augustā, Esplanādes parkā norisinājās otrais Rīgas burgeru festivāls. Festivāla mērķis -  burgera kultūras popularizēšana Latvijā.

 

 

Nu es arī tur biju! Un vīlos!

 

Kur tika realizēta festivāla organizatoru iecere popularizēt burgeru kultūru Latvijā - īsti nesaskatīju. Ne jau sēdēšanu uz apmalītēm ar savu burgerīti rokā var dēvēt par kultūru...

 

 

 

Tur, kur bija piedāvāts kāds interesantāks burgers, bija jāizstāv rinda un līdz burgera saņemšanai jāgaida vēl minūtes 20 - 30! Ārā +30 grādi un saulessargi uzstādīti vien vienā kafejnīcā, kura te darbojas arīi ikdienā.

 

 

 

Jāsaka, ka cenas arī riktīgi saskrūvētas - burgers vidēji maksāja 6-8 Euro (dārgākais, ko es redzēju, bija 18 Euro) un tā vēl būtu saprotama cena, bet par mazo tonika, coca-cola, sprite bundžiņu vai Mangaļu ūdeni 2 euro ir par daudz. Uz jautājumu kāpēc tik dārgi, tirgotāji sacīja, ka tas dēļ lielās dalības maksas, tā taču jāatpelna. Nu labi, lai būtu! Gribētāju ir daudz un kad vēlies noskalot apēsto burgeri, tad, protams, nekur citur neskriesi un bundžiņu pa 2 Euro iegādājos arī es.

 

 

 

Es šoreiz izvēlējos ekonomisko versiju - trīs dažādi mini burgerīši pa 8 Euro. Nebija slikti, bet nu absolūti nekā īpaša! Tāds baigais mājas variants. Īpašu smīnu izraisīja tipa Mexicano burgerītis. Nezin kāpēc pastāv uzskats, ka ja runa ir par Meksikāņu virtuvi, tad pietiek ar to, ka piešpricē vairāk asās mērces un piemet halapenjo. Garša nekāda - vienkārši ass.

 

 

 

 

 

Cik atceros no reklāmām, tika solītas arī izklaides un dažādas aktivitātes gan lieliem, gan maziem. Es festivāla vietā biju divas pilnas stundas un neredzēju (vai tiešām nemanīju)  nevienu aktivitāti jauniešiem manā vecumā. Pavisam mazie varēja lēkāt pa piepūšamām atrakcijām, batutiem, ne bezmaksas, protams. Lielajiem bija iespēja piedalīties konkursos, ko piedāvāja vīna tirgotāji. Bet man tur īsti ko darīt nebija.

 

Izpildīju savu festivāla apmeklētāja misiju un nobalsoiju par vietu, kurā iegādājos burgerīšus un ne jau tāpēc, ka tie likās īpaši gardi. Vienkārši tie bija vienīgie, kurus nogaršoju un man šķita, ka šāds piedāvājums atbilst cenai. 

 

 

 

 

 

 

 

Apmeklējot burgeru festivālu gribējās vairāk uzzināt par burgeriem, to pagatavošanas niansēm un tamlīdzīgi, bet te nebija ne meistarklases, ne kādu zinošu pavāru konsultācijas vai jaunumu prezentācijas. Ja nu  vienīgi pie prezentācijas var pieskaitīt "Hanzas maiznīcas" fotostendu, ar kuru uzņēmums centās popularizēt savas melnās burgermaizes. Es gan šīs melnās burgeru maizītes pie jaunumiem vairs nepieskaitu, jo "Grila skola" pasākumu ietvaros pats gatavoju kopš pavasara. Kad mēs gatavojam ar bērniem burgerus, mums stāv rindas, bet šeit bija redzamas vien ķiķinošas promo-meitenes, kurām pašām bija baisi jautri. Nē, es jau neko nesaku, gan jau kāds uztaisīja arī bildi.

 

 

 

 

Arī motcikli, kuri vienkārši novietoti stāvēšanai, mani īsti neizbrīnija, jo tie bija tādi (ja var teikt) ikdienas mocīši, kādus redzam uz katra stūra.

 

 

 

 

 

 

 

Nenoliedzami ka šo festivālu apmeklēs, jo šobrīd šāda veida pasākumi kļūst aizvien populārāki, taču kur tika realizēta festivāla organizatoru iecere popularizēt burgeru kultūru Latvijā - īsti nesaskatīju. Ne jau sēdēšanu uz apmalītēm ar savu burgerīti rokā var dēvēt par kultūru...

 

Nezinu, man palika iespaids, ka zem šīs skaļās frāzes slēpjas vienkāršā un nu jau tik pazīstamā vēlme nopelnīt.