Īsti man nav skaidrības, kurā valstī uzsākta cukurgailīšu, cukurvistiņu, cukurbumbiņu vai cukuraitiņu ražošana. Latvijā ļoti populāri ir cukurgailīši, jo tas ir katram latvietim zināms putns. Mārtiņos un Ziemassvētkos no gaiļa gatavo dažādus ēdienus, gailis ir Rīgas simbols un tas sēž baznīcas tornī sargājot Rīgu un gailis ir tāds latviešu simbols. Varētu, protams, arī kādu stārķi par konču pārveidot, bet dēļ viņa garajām kājām un knābja ir sarežģīti izgatavot formiņu.
Sākam ar garšu. Nu garša šoreiz visinteresantākā ir ārzemju ražojumam Chupa chups.
Mūsu gailīši un aitiņas ir vienkārši saldi, garšas nekādas, neskatoties uz to, ka viens bija solīts ar rabarberu garšu (aitiņa), bet otrs - ar smiltsērkšķu (gailītis). Nekā! Vienkārši grauzdēts cukurs.
Sastāvs gan mazliet atšķiras. Aitiņai un gailītim sastāvā minēts tikai cukurs, citronskābe un smiltsērkšķu džems vai rabarberu sula. Toties importa bumbiņai minēti, izņemot cukuru, gan aromatizētāji, gan emulgators, gan krāsvielas (tiesa gan dabīgas) un augļu biezenis.
Godīgi sakot, no šīm konkrētām končām es neizvēlos nevienu. Kāpēc? Tāpēc, ka veselīga nav neviena. Ēst mūsējās tikai tāpēc, ka tur ir dabīgas bezgaršīgas sastāvdaļas ir muļķīgi (es tā domāju). Nu ja jau ēst kaut-ko neveselīgu, tad vismaz garšīgu!
Nu ko, tad nu necerat uz brīnumiem un taisiet končas paši.