Dzimšanas dienas tusiņš peintbola parkā Jugland

Mani bloga pastāvīgie lasītāji jau zin, savu 10to dzimšanas dienu atzīmēju uz prāmja, braucot uz Zviedriju. Šogad uz Zviedriju braukšu tāpat  - man vienkārši radās vēlme atkārtot braucienu. Savu 11to jubileju šogad atzīmēju aktīvāk - mēs šaudījāmies ar lāzeriem.  Svinības notika Peintbola parkā "Jugland" un mēs spēlējām spēli, kas saucās Laser Tag.

 

LaserTag daudzi salīdzina ar peintbolu, taču gluži tā tas nav! Laser Tag ir jauns aktīvās atpūtas veids, kas aizrauj un ir pilnīgi drošs. Laser Tag var spēlēt gan sievietes, gan bērni. Spēles būtība ir tāda, ka jums ir jātrāpa ienaidniekam ar īpašu infrasarkano staru. Automāta infrasarkanā stara trāpījumu spēlētājam reģistrē īpašs uztvērējs,kas ir piestiprināts otra spēlētāja apģērbam. Tiklīdz jums tiek trāpīts, jūs uzreiz to uzreiz sajūtat, pateicoties nelielai uztvērēja vibrācijai un gaismas displeja signālam. Visas sakāves un uzvaras reģistrē un saglabā elektroniskā ierīce. Šī ierīce pēc spēles palīdz viegli un nekļūdīgi noteikt uzvarētāju komandu.

Lai spēle būtu interesantāka, es iesaku  aicināt vairāk cilvēku, lai varētu sadalīties komandās. Šoreiz uzaicināju abus brālēnus Raivi un Reini, un savus klases biedrus - Tomu, Kasparu un Esteri.
Par cik spēles norises vieta atrodas ārpus Rīgas, sarunāju tikšanos ar klases bierdiem pie skolas, kur viņus sagaidīju jau busiņā, kas mūs visus aizveda. Turpceļš arī izvērtās diezgan jautrs - visu ceļu smējāmies un jautrojāmies.

 

Devāmies uz pirmo laukumu "Texas". Zilajai komandai (man un abiem brālēniem) bija medpaka, bet sarkanajiem (maniem klasesbiedriem) bija dakteris Dima. Kad tevi ievaino un tad nošauj, tev ir jāsaņēm medicīniskā palīdzība - vai nu jānospiež podziņa uz medpakas, vai nu dakters palīdz un nospiež podziņu.

 

Vecāki norezervēja arī lapeni, kurā bija paredzēts baudīt uz grila gatavotu šašliku un dažādas uzkodas. Taču, neviens mums nepateica, ka lai nokļūtu līdz spēles norises vietai un lapenei, nāksies tikt galā ar kādu izaicinājumu - jāšķērso upe ejot pāri trosēs iekārtam tiltam...

 

Ja bez nesamajiem to var paveikt diezgan viegli, tad nabaga vecāki (īpaši čakla bija mamma) ar visiem traukiem, cienastiem un dzērieniem tiltu šķērsoja vairākkārt. Un labi bija, ka šoreiz starp ciemiņiem nebija vecāka gada gājuma cilvēki - kāda vecmāmiņa (tās ir īpaši bailīgas) vai vectētiņš, iespējams, šo pārbaudījumu nemaz nepievarētu un paliktu raudāt tajā krastā.

 

 

Mēs spēlējām trīs stundas, bet lai kārtīgi izspēlētos pilnīgi pietiek ar stundām divām. Pēc šaudīšanās devāmies mazgāt rokas un pārģēbties, tad uz lapeni. Tur jau vecāki bija saklājuši galdu un turpmākās divas stundas pavadījām garšīgi ēdot un apspriežot spēles gaitu. Rekomendēju ikvienam izmēģināt šo spēli parkā Jugland un izmantojot gadījumu pateikt paldies instruktoram Dimam! ;)

 

Sākumā izmēģinājām tikai šaudīšanos, tā saucamo "Komandu nāvesmaču",  bet pēc tam mēs spēlējām tādu, kur vajadzēja iešaut (atzīmēties) kontrolpostenī un jānotur komandas krāsa 8 minūtes. Piemēram, deg balta gaisma, zilie pieskrien un iešauj pa tā staba augšu un viņiem iedegas zila gaisma. Kamēr zilā gaisma deg, viņiem tas kontroles punkts ir jātur drošībā (nedrīkst kustināt) un zilie zaudē savas pozīcijas un sarkanie iegūst līderpozīcijas. Tad viņi pieskrien un iešauj pa stieni un tagad mirgo sarkana krāsa - tas nozīmē, ka sarkanie ir savākuši punktu sev. Mačs ilgst 8 minūtes. Tā komanda, kurai pēdējai piederēs punkts līdz laiks beidzas, tie arī ir uzvarētāji.

 

Pirmajā raundā uzvarēja sarkanie, otrajā - mēs! Tur karte (tā sauc kara lauka veidu) bija pilna ar mājām - bārs, kazino, drēbju veikals utt. Tur varēja uzrāpties otrajā stāvā un šaut pa kluso no slēpņa. Es pamanīju, ka visās kartēs vienā galā bija vieglāk slēpties, bet otrā galā šaut. Parasti uzvarējām tajā vietā, kur ir vieglāk slēpties un tā visu laiku uzvarējām tad mēs, tad pretinieki, mēs, pretinieki, mēs, pretinieki. Man īpaši patika  "Zona 13" (parkā ir vairākas kartes-spēļu laukumi "Vjetnama", "Zona 13", "Teksasa"), kaut gan visi laukumi bija forši un spēle aizrauj.

 

A, jā! Vecāķi man uzdāvināja hoverboard - tas verķis ir īpaša stāsta vērts. Man patīk!